“Mārtiņ, vai tu izturēsi nedēļu viens ar bērniem? Man jāaizbrauc pie mammas palīdzēt uzņēmumam Viļņā,” – sieva jautāja pagājušajā nedēļā
“Protams, ka izturēšu! Un bērni arī,” – es atbildēju. Es zināju, ka būs grūti, bet man jau ir nedaudz pieredzes ar bērniem. “Sīkums!” – vecākais dēls teiktu. “Jautri, viss būs labi,” – tādu dziesmu es dziedāju nedēļas sākumā. Un tad Anete aizbrauca… Un atsūtīja fotogrāfiju no vilciena. Kad es to ieraudzīju, biju pārsteigts: es nezinu, kas ir grūtāk: diennakts tādā braucošā pirtī vai tas, kas mani sagaidīja nākamajā nedēļā 🙂
Pēc nedēļas es dziedāju jau citu dziesmu. Neatceros precīzus vārdus, bet tas bija apmēram tā: “Aāāāāāāāā!” Cik jautra bija šī nedēļa.
Laika nepietiek
Bērni, kā parasti, katru dienu gāja dārziņā. Tas ir labi, jo tad pa dienu ir laiks strādāt un darīt visu pārējo. Tā es domāju. Bet ir taču reizēm jāpaēd. Man garšo sviestmaizes, bet es vairs neesmu tik liels holandietis, lai tās ēstu divreiz dienā. Un, tā kā man parasti gatavo sieva, tagad pēkšņi man pašam bija jāgatavo.
Bet ko gatavot? Un kad paspēt? Piecos sešos izņemšu bērnus no dārziņa, un viņi jāaizved uz futbolu. Pēc tam septiņos mājās. Bet bērni tā grib vēl paspēlēties ārā. Sniega kalniņš vēl stāv. Kā es varu viņiem aizliegt spēlēties. Pašam patīk spēlēties uz kalniņa. Un kā jau visiem bērniem: “Nu, tēt, lūdzu, vēl piecas minūtītes. Vēl nedaudz, lūūūdzu” 🙂
Mājās tiksim astoņos, laiks paēst to, ko paspēju pagatavot starp darbu un dārziņu.
Vēl nākamajai dienai nedaudz palika.20.30 pabeigsim, un bērni ies vēl paspēlēties. Urā! Ir pusstunda sev! Protams, šī pusstunda aizlido ātrāk nekā vējš Liepājā.
“Zēni. Ejam tīrīt zobus.” Sākumā nedaudz “Tēt, lūdzu, vēl mazliet”, bet pēc tam viņi iet. Ja viss iet pēc plāna, tad 21.30 viņi ir gultā. Bet jūs zināt, ka bērni grib vēl paēst, padzerties, pakakāt, parādīt visu, ko uztaisījuši no papīra un konstruktora, un pastāstīt daudz ko citu. Pēc tam ir prieka mirklis, kurā mēs apspriežam, kas labs bija šodien un ko gribētos izlabot.
22.30/23.00 – guļ!
Urā! Bet vēl jāpabeidz darbs, jo pa dienu nepaspēju, tāpat gribētos kaut ko uzrakstīt blogam. Un būtu tik patīkami vēl nedaudz vienkārši pasēdēt un palasīt grāmatu (pagājušajā nedēļā es saņēmu dāvanā ļoti interesantu grāmatu par ietekmi uz Holandes kultūru). Interesanta grāmata. Un drīz jau ir pulksten 1–2 naktī. Drīz bērni modinās. Laika nepietiek.
Vēl es uzzināju, ka mani bērni prot paši celties uz dārziņu. Viņi katru dienu paši cēlās, ģērbās un nāca: “Tēt, celies, mēs esam gatavi”. Vairākas reizes viņi mani pamodināja agrāk, lai pastāstītu un parādītu, ka viņi jau ir saģērbušies un pat gultas saklājuši. Viņi tiešām lepojās. Un es ar viņiem, protams. Viņiem tas bija kā spēle. Viņi gribēja redzēt, kā es katru rītu brīnos, ka viņi var piecelties agrāk par mani.
Problēmas
Tā vienmēr ir manas sievas nodaļa – bērnu problēmu risināšana. Bet Anete zina, kas ir nepieciešams, kam kas domātas un kad tās drīkst dot. Es par to neesmu īsti lietas kursā. Kā jūs atceraties, ko vajag un kam? Bet es pieļauju, ka neesmu vienīgais tāds vīrietis 😉 Kādu vakaru dēls teica, ka sāk streikot puncītis. Es iedevu viņam kaut ko, bet katram gadījumam noliku arī bļodu blakus gultai.
Aizmiga. Pēc stundas durvis atveras. Nabaga zēns iznāk ārā viss slapjš un netīrs. Nepaspēja pat līdz bļodai pagriezties. Par laimi, pēc dušas kļuva labāk, ātri aizmiga un vairāk neatkārtojās. Bet man pēc tam nācās gandrīz stundu visu mazgāt.
Ar ko nodarbojāmies…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu galvenās atziņas
