“Mārtiņ, vai tu izturēsi nedēļu viens ar bērniem? Man jāaizbrauc pie mammas palīdzēt uzņēmumam Viļņā,” – sieva jautāja pagājušajā nedēļā
“Protams, ka izturēšu! Un bērni arī,” – es atbildēju. Es zināju, ka būs grūti, bet man jau ir nedaudz pieredzes ar bērniem. “Sīkums!” – vecākais dēls teiktu. “Jautri, viss būs labi,” – tādu dziesmu es dziedāju nedēļas sākumā. Un tad Anete aizbrauca… Un atsūtīja fotogrāfiju no vilciena. Kad es to ieraudzīju, biju pārsteigts: es nezinu, kas ir grūtāk: diennakts tādā braucošā pirtī vai tas, kas mani sagaidīja nākamajā nedēļā 🙂
Pēc nedēļas es dziedāju jau citu dziesmu. Neatceros precīzus vārdus, bet tas bija apmēram tā: “Aāāāāāāāā!” Cik jautra bija šī nedēļa.
Laika nepietiek
Bērni, kā parasti, katru dienu gāja dārziņā. Tas ir labi, jo tad pa dienu ir laiks strādāt un darīt visu pārējo. Tā es domāju. Bet ir taču reizēm jāpaēd. Man garšo sviestmaizes, bet es vairs neesmu tik liels holandietis, lai tās ēstu divreiz dienā. Un, tā kā man parasti gatavo sieva, tagad pēkšņi man pašam bija jāgatavo.
Bet ko gatavot? Un kad paspēt? Piecos sešos izņemšu bērnus no dārziņa, un viņi jāaizved uz futbolu. Pēc tam septiņos mājās. Bet bērni tā grib vēl paspēlēties ārā. Sniega kalniņš vēl stāv. Kā es varu viņiem aizliegt spēlēties. Pašam patīk spēlēties uz kalniņa. Un kā jau visiem bērniem: “Nu, tēt, lūdzu, vēl piecas minūtītes. Vēl nedaudz, lūūūdzu” 🙂
Mājās tiksim astoņos, laiks paēst to, ko paspēju pagatavot starp darbu un dārziņu.
Vēl nākamajai dienai nedaudz palika.20.30 pabeigsim, un bērni ies vēl paspēlēties. Urā! Ir pusstunda sev! Protams, šī pusstunda aizlido ātrāk nekā vējš Liepājā.
“Zēni. Ejam tīrīt zobus.” Sākumā nedaudz “Tēt, lūdzu, vēl mazliet”, bet pēc tam viņi iet. Ja viss iet pēc plāna, tad 21.30 viņi ir gultā. Bet jūs zināt, ka bērni grib vēl paēst, padzerties, pakakāt, parādīt visu, ko uztaisījuši no papīra un konstruktora, un pastāstīt daudz ko citu. Pēc tam ir prieka mirklis, kurā mēs apspriežam, kas labs bija šodien un ko gribētos izlabot.
22.30/23.00 – guļ!
Urā! Bet vēl jāpabeidz darbs, jo pa dienu nepaspēju, tāpat gribētos kaut ko uzrakstīt blogam. Un būtu tik patīkami vēl nedaudz vienkārši pasēdēt un palasīt grāmatu (pagājušajā nedēļā es saņēmu dāvanā ļoti interesantu grāmatu par ietekmi uz Holandes kultūru). Interesanta grāmata. Un drīz jau ir pulksten 1–2 naktī. Drīz bērni modinās. Laika nepietiek.
Vēl es uzzināju, ka mani bērni prot paši celties uz dārziņu. Viņi katru dienu paši cēlās, ģērbās un nāca: “Tēt, celies, mēs esam gatavi”. Vairākas reizes viņi mani pamodināja agrāk, lai pastāstītu un parādītu, ka viņi jau ir saģērbušies un pat gultas saklājuši. Viņi tiešām lepojās. Un es ar viņiem, protams. Viņiem tas bija kā spēle. Viņi gribēja redzēt, kā es katru rītu brīnos, ka viņi var piecelties agrāk par mani.
Lasi vēl:
Problēmas
Tā vienmēr ir manas sievas nodaļa – bērnu problēmu risināšana. Bet Anete zina, kas ir nepieciešams, kam kas domātas un kad tās drīkst dot. Es par to neesmu īsti lietas kursā. Kā jūs atceraties, ko vajag un kam? Bet es pieļauju, ka neesmu vienīgais tāds vīrietis 😉 Kādu vakaru dēls teica, ka sāk streikot puncītis. Es iedevu viņam kaut ko, bet katram gadījumam noliku arī bļodu blakus gultai.
Aizmiga. Pēc stundas durvis atveras. Nabaga zēns iznāk ārā viss slapjš un netīrs. Nepaspēja pat līdz bļodai pagriezties. Par laimi, pēc dušas kļuva labāk, ātri aizmiga un vairāk neatkārtojās. Bet man pēc tam nācās gandrīz stundu visu mazgāt.
Ar ko nodarbojāmies
Šīs desmit dienas, protams, nebija tikai grūtas. (Jūs mani sapratāt vai ne?) Mēs ar bērniem daudz smējāmies, runājām un spēlējāmies. Piemēram, šahu ar čūsku. Mēs kopā gatavojām ēst, braucām ar velosipēdu, jo sniega uz ietvēm vairs nav. Tāpat es kļuvu gudrāks 🙂 – uzzināju, kam kas ir domāts. Kas puncītim, kas zobam utt. (tiesa, tā ir tikai maza daļa no mūsu kolekcijas). Un tagad zinu, kā ieslēgt veļas mašīnu un kādā režīmā mazgāt bērnu drēbes un gultasveļu 🙂
Un vēl mēs ar bērniem redzējām, kā zemē maina caurules! Vispirms izrok zemi divās vietās aptuveni 100 metru attālumā vienu no otras. Pēc tam ar mašīnu, kā redzams foto, zemē urbj metāla cauruli. Kad viņi to ir izdarījuši, savieno divas caurules (no kāda cita materiāla) ar metāla cauruli, un šī mašīna velk atpakaļ metāla cauruli, tādā veidā ievelkot zemē cauruli, kuru vēlas ieklāt. Ļoti interesanti!
Kāpēc es to visu rakstu
Ne jau lai sūdzētos. Kā es varu sūdzēties ar tādiem zelta zēniem. Esmu laimes luteklis. Es rakstu, jo šī nedēļa man apstiprināja divas lietas:
1.Mana sieva mājās dara ļoooti daudz.
2.Tēvi un mātes, kuriem vēl jābrauc uz darbu, ir varoņi.
Abas lietas es jau zināju, bet, kad tu pats to izjūti, tu pa īstam saproti.
Solo vecāki, kā jūs visu paspējat? Un es vēl strādāju no mājām. Jums droši vien līdz darbam vēl stunda jābrauc un tikpat atpakaļ, ja ne vairāk. Kā jūs varat izdarīt visu: aizvest bērnus uz dārziņu/skolu, strādāt, gatavot ēst, izņemt bērnus un aizvest uz sportu un citām nodarbībām, spēlēties ar viņiem. Pēc tam vēl mājas darbi. Bet kad bērns nevar iet uz skolu, ko darīt tad? Un es zinu, cik bieži bērns var palikt mājās, it īpaši, kad vēl iet dārziņā. Kā? Pastāstiet man!
Padomi, kā izturēt
Spēlēties. Bērni mīl spēles. Un pat garlaicīgu uzdevumu viņi var paveikt jautri, ja pārvērš to par spēli. Iemācījāmies spēlēt “Kuģu kaujas”. Vispār no jeb kā var uztaisīt spēli. Piemēram, mums vajadzēja aiziet uz veikalu, bet tad būtu jāiet vairāki kilometri. Bērniem ne vienmēr patīk staigāt. Un pastaigas laikā mēs izdomājām spēli. Viens skatās apkārt, izvēlas priekšmetu un saka: “Redzu, redzu, ko tu neredzi, un tas ir… kaut kas zaļš!”. Un mums ir jāskatās apkārt un jāuzmin, ko tieši zaļu viņš ir domājis. Tā ir mana bērnības spēle!
Vēl viena spēle, ko es bieži spēlēju ar tēti: kad pastaigājāmies blakus dzelzceļam un brauca vilciens, mēs mājām mašīnistam. Un dažreiz viņš mums deva skaņas vai gaismas signālu. Ak, kā maniem bērniem tas patīk! Un es arī māju kopā ar viņiem. Kā nu ne, es pats vēl esmu bērns.
Plānot
Plānot vajag tieši kopā ar viņiem. Vakarā, kad viņi ir mājās, bet arī brīvdienās. Es jautāju, ko viņi grib darīt pēc futbola, pēc ēšanas un pirms gulētiešanas. Viņi teiks: spēlēties ar vilcienu, pastaigāties, likt konstruktoru, kopā ar mani likt viņu mīļāko galda spēli, skatīties multfilmu un tā tālāk. Un es pateikšu, cik daudz laika mums ir, un kopā mēs plānojam dienas daļu. Man šķiet, ka šī struktūra viņiem palīdzēja nedaudz vairāk izprast laiku.
Lasi vēl:
Būt kopā
Es jau teicu, ka mēs diezgan daudz ko darījām kopā. Man tas ir ļoti svarīgi, un domāju, ka viņiem arī. Pat, vai varbūt it īpaši tad, kad laika nepietiek, viņiem ir jāzina un jājūt, ka esmu šeit. No otras puses – kad steidzami kaut kas jādara, tu jau esi ar viņiem padarbojies, un viņi var spēlēties vieni vai kopā. Tas arī ir ļoti svarīgi. Bērniem jāmāk spēlēties vieniem un kopā ar citiem bērniem (tostarp ar brāli :).
Var spēlēties kopā, un var spēlēties blakus. Tā ka, jā, nedēļa nebija viegla, bet, neskatoties uz to, ka laika un miega nepietiek, es piekristu vēlreiz. Tomēr biju ļoti priecīgs, kad Anete atgriezās un es no rīta varēju mierīgi gulēt, cik gribu.
Vai jūs bieži paliekat ar bērniem uz ilgu laiku vieni? Kā visu paspējat? Nekautrējieties dalīties pieredzē komentāros 🙂
